Vārda “mediācija” pieminēšana ikdienas sarunā bieži izraisa pārpratumu, ja sarunu biedrs to būs sajaucis ar meditāciju un sāks atrunāties, ka viņam šīs ezotēriskās lietas ir svešas un nesaprotamas. Zinošākie teiks, ka tas ir kaut kāds jauns konfliktu risināšanas veids. Un tikai pavisam nedaudzi varbūt atcerēsies par mediācijas procesu Stokholmā, kurā, tiesa, nesekmīgi tika mēģināts risināt domstarpības vilcienu iepirkuma lietā starp VAS “Pasažieru vilciens” un CAF.

Saskaņā ar likumā sniegto definīciju, mediācija ir brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos un risināt savas domstarpības ar mediatora starpniecību.

Lai gan mediācijas attīstība Latvijā vēsturiski vairāk koncentrējusies uz bāriņtiesas pārziņā esošiem konfliktiem, nereti arī biznesa vidē sastopamies ar gadījumiem, kuros ar mediācijas palīdzību domstarpības varētu atrisināt salīdzinoši ātrāk un ar iespējami mazākiem zaudējumiem biznesam. Un bieži vien robežas, kur ģimenes konflikts pāraug biznesa konfliktā, ir ļoti nosacītas.

Piemēram, aplūkosim dažas visnotaļ tipiskas situācijas:

• Uzņēmumā, kurā Haralds ir valdes priekšsēdētājs, viņam pieder 90% kapitāla daļu, kamēr atlikušie 10% ir Leonīda īpašumā. Leonīds uzņēmuma vadībā nekad nav līdzdarbojies, arī ne pēdējos gados, kad uzņēmums piedzīvoja finansiālas grūtības un bija tuvu maksātnespējas pasludināšanai. Uzzinājis par dažiem uzņēmuma nekustamo īpašumu pārdošanas darījumiem, ko veicis Haralds, Leonīds ir sašutis, jo uzskata, ka īpašumi pārdoti zem to tirgus vērtības un ar Haraldu saistītām personām, tādejādi radot zaudējumus uzņēmumam un Leonīdam kā mazākuma daļu īpašniekam. Haralds, savukārt, apgalvo, ka īpašumu steidzama pārdošana bijis vienīgais līdzeklis maksātnespējas novēršanai un ka visi pārdošanā iegūtie līdzekļi izmantoti, lai norēķinātos ar kreditoriem. Tomēr Leonīds ir vērsies ar prasību tiesā, uzskatot, ka Haralds kā valdes loceklis nav rīkojies kā gādīgs un rūpīgs saimnieks un ir nodarījis sabiedrībai zaudējumus.
• Dibinot uzņēmumu pirms 20 gadiem, Pēteris to deklarēja par nākotnes labklājības pamatu visai ģimenei un kapitāla daļas iedalīja gan sievai, gan arī abām mazgadīgajām meitām. Rezultātā Pēterim pašam pieder 40%, kamēr pārējiem ģimenes locekļiem katram pa 20% daļu. Pirms pāris gadiem Pēteris šķīra laulību un uzsāka jaunas attiecības, kurās piedzima dēls. Laulības šķiršana, bet jo īpaši Pētera jaunā ģimene un bērna piedzimšana nopietni sarežģīja viņa attiecības ar bijušās ģimenes locekļiem. Meitas šajā konfliktā nepārprotami ir nostājušās mātes pusē. Lai gan Pēteris ir vienīgais, kas ir bijis iesaistīts uzņēmuma pārvaldē un kas pārzina biznesu, visi lēmumi par uzņēmuma tālāko darbību un attīstību, kam nepieciešama dalībnieku piekrišana, tiek bloķēti vienkārši principa pēc. Kapitāla daļu un tātad arī balsu sadalījums neļauj nevienai no pusēm panākt virsroku, bet uzņēmuma attīstība ir apstājusies.
• Andris un Valdis kā līdztiesīgi partneri pirms pieciem gadiem kopīgi nodibināja uzņēmumu, kas ir veiksmīgi audzis un attīstījies par visai nopietnu biznesu. Šobrīd Andris aizvien biežāk izsaka neapmierinātību, ka Valdis esot zaudējis interesi par uzņēmumu, ka viņa ieguldījums nav pietiekams un ka Andris viens “velk” uzņēmumu, kamēr peļņa aizvien vēl tiek dalīta uz pusēm. Valdim, savukārt, neliekas pareiza jaunā darbības stratēģija, ko Andris ar lielu uzstājību cenšas ieviest, un ir iebildumi pret dažām Andra darbības metodēm, kas reizēm bīstami tuvas atļautā galējai robežai. Lai domstarpības atrisinātu, Andris jau ir izteicis piedāvājumu atpirkt Valda daļas, bet saņēmis kategorisku noraidījumu – Valdis piedāvāto cenu atzinis par “smieklīgi zemu”. Savukārt Valda izteikto viedokli par uzņēmuma vērtību Andris atklāti dēvē par “kosmosu”. Sarunas ir apstājušās, Andris ar Valdi praktiski nesarunājas, bet risinājuma nav.
• Rutas pirms 10 gadiem dibinātais uzņēmums viņai piederēja līdzīgās daļās ar dēlu. Pēc dēla traģiskās nāves, dzērumā vadot automašīnu, 50% daļu likumiskās mantošanas ceļā nonākuši vedeklas un trīs mazgadīgo bērnu īpašumā. Rutas attiecības ar vedeklu nekad nav bijušas tuvas un savu nepatiku par dēla izvēli viņa nekad nav īpaši slēpusi. Pēdējos gados situācija vēl vairāk sarežģījusies, jo Ruta tieši vedeklu vaino dēla alkoholismā, kas novedis pie viņa bojāejas. Uzņēmums Rutas vadībā turpina darboties, bet neviens no lēmumiem, kas saskaņā ar statūtiem būtu jāpieņem dalībniekiem, netiek pieņemts, jo balsis sadalās līdzīgi. Rezultātā uzņēmumam jau vairākus gadus netiek apstiprināti gada pārskati, netiek maksātas dividendes un pieņemti citi nozīmīgi ar uzņēmuma tālāko darbību saistīti lēmumi.

Visiem šiem stāstiem, izņemot pirmo, kur lieta jau atrodas tiesā, ir dažas kopīgas iezīmes:

• Acīmredzamas konfliktsituācijas, kas turpina saasināties un apdraud biznesa dzīvotspēju, bet kuru risinājums tiesas ceļā ir grūti panākams vai pat praktiski neiespējams,
• Puses nevēlas vai nespēj risināt savas domstarpības tiešas komunikācijas ceļā,
• Pušu advokātu mēģinājumi rast risinājumu tiek uztverti ar aizdomām, jo advokāts tiek nepārprotami uztverts kā otras puses interešu pārstāvis,
• Nespēja konfliktu risināt jau radījusi uzņēmuma vērtības samazinājumu un var izraisīt tā pilnīgu biznesa vērtības zudumu.

Brīdī, kad konflikta risināšanas mēģinājumi nonākuši strupceļā, bet tā nerisināšana situāciju tikai pasliktina, mediācija var būt viena no metodēm, kā situāciju izkustināt no sastinguma punkta un mēģināt rast domstarpību risinājumu. Atšķirībā no tiesas procesa, kurā pēc būtības puses ir augstākai varai deleģējušas tiesības izšķirt, kurai no pusēm ir taisnība un noteikt, kā pusēm rīkoties tālāk, mediācija prasa pušu aktīvu līdzdarbību un sadarbošanos risinājuma meklēšanā.

Mediatora uzdevums ir radīt labvēlīgus apstākļus risinājuma meklējumiem un šī procesa vadīšana un veicināšana, tomēr neuzspiežot pusēm savu skatījumu par domstarpībām un to risinājumiem. Mediators šajā procesā ir neitrāls un nepārstāv nevienas puses intereses. Atbilstoši situācijai tiekoties gan ar pusēm vienlaicīgi, gan ar katru atsevišķi, mediators spēj veidot un uzturēt komunikāciju arī starp konfliktējošām pusēm, kas kategoriski atsakās sarunāties viena ar otru.

Mediatora izvēle ir tikai un vienīgi iesaistīto pušu rokās. Neapšaubāmi, ka paļaušanās uz mediatora neitralitāti konfliktā ir viens no galvenajiem apsvērumiem šajā izvēlē. Tomēr ne mazāk svarīga ir arī mediatora pieredze un kompetence jomā, kurā uzņēmums darbojas un par kuru ir strīds.

Kādi būtu ieguvumi no mediācijas iepriekš aprakstītajās konfliktsituācijās?

Galvenais ieguvums, protams, ir, ja sekmīgas mediācijas rezultātā puses nonāk pie vienošanās, kas pilnīgi vai daļēji atrisina to domstarpības. Tomēr tas nebūt nav vienīgais pozitīvais mediācijas pienesums. Mediācijas procesā puses tiek rosinātas līdzdarboties risinājuma meklējumos. Pēc savas būtības tās ir sadarbību veicinošas darbības, kas ļauj saglabāt vai mēģina vismaz daļēji atjaunot pušu attiecības, nenostādot tās konfrontējošās pozīcijās. Tiesas process var atrisināt konfliktu, bet nevar atjaunot vai saglabāt attiecības.

Iespēja saglabāt konfidencialitāti par domstarpību faktu vai par to būtību var izrādīties par vienu no svarīgākajiem faktoriem biznesa izdzīvošanai. Retais būs gatavs par savu sadarbības partneri izvēlēties iekšēju pretrunu mocītu uzņēmumu, kura nākotnes izredzes nav skaidras. Vēl jo mazāk gadījumos, kad publiski zināms, ka uzņēmuma dalībnieki ir klaji konfrontējošās pozīcijās un savu konfliktu risina tiesas ceļā. Protams, mediācija nav brīnumlīdzeklis, un ir iespējams, ka arī tā nevedīs pie pieņemama risinājuma. Tomēr, pārfrazējot kādu slavenu domu graudu, vissliktākās sarunas vienmēr būs labākas par vislabāko konfliktu. Un mēģinājums kopīgi rast risinājumu mediācijas ceļā pušu turpmākajai rīcībai un sadarbībai var nākt tikai par labu.

Aivars Jurcāns
Sertificēts mediators

* šī raksta saīsināta versija ir publicēta laikrakstā Diena 2016. gada 14. martā