Atmetot visas iespējamās un neiespējamās sazvērestības teorijas, kas pēdējo mēnešu laikā bagātīgi iztirzātas publiskajā telpā, patiesie jautājumi par Citadeles pārdošanu, uz kuriem būtu jārod atbildes, ir tikai divi - vai banka ir pārdota par tirgus cenu, un vai Citadeles vērtība varētu būt augstāka par cenu, par kādu tās akcijas tika pārdotas (74 miljoni eiro, kas samaksāti par 75% mīnus vienu akciju, pieņemot, ka 100% bankas akciju cena būtu 98,7 miljoni eiro)?

Ja pārdošanas process ir bijis pietiekami pareizi organizēts un par to ir bijis informēts iespējami plašs interesentu loks, tad pārdošanas cena arī ir tirgus cena. Nedomāju, ka būtu apstrīdama Societe Generale kompetence darījumu organizēšanā vai arī viņu apgalvojums, ka procesa laikā uzrunāti vairāk nekā 150 potenciālie interesenti. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, līdz šim tā arī nav publiski pieteicies neviens cits potenciāls pircējs, kas apgalvotu, ka ir gatavs (un arī spēj!) maksāt vairāk par Ripplewood investoru grupas piedāvāto. Līdz ar to nav pamata apšaubīt, ka darījuma cena patiešām atspoguļo bankas šī brīža tirgus cenu.

Banku vērtības galvenā mēraukla ir cenas un pašu kapitāla bilances vērtības (Price-to-Book) attiecība vai t.s. multiplikators. Attiecinot Citadeles pārdošanas darījuma cenu pret tās pašu kapitālu 2013. gada 31. decembrī (143,6 miljoni eiro), multiplikators ir 0,69, bet pret pašu kapitālu 2014. gada 30. jūnijā (159,3 miljoni eiro) - 0,62. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz pozitīvajiem 6 mēnešu darbības rezultātiem šogad, tirgus apšauba bankas spēju ilgtermiņā nodrošināt investora ieguldījuma atdevi, kas būtu augstāka par kapitāla izmaksām. Tam var būt vesela virkne iemeslu.

No publiski pieejamas informācijas vien ir grūti spriest par bankas aktīvu kvalitāti un par nepieciešamību palielināt uzkrājumus nedrošajiem kredītiem nākotnē. Tomēr ir arī citi acīmredzami faktori, kas ietekmē bankas vērtību. Lai gan Citadelei ir ievērojama klientu un noguldījumu bāze, tomēr, pretēji apgalvojumiem par tās gandrīz vai liktenīgo lomu Latvijas tautsaimniecībā, pēc aktīvu lieluma tā ir tikai septītā lielākā banka valstī un arī mazākā no bankām, kuru aktīvi pārsniedz vienu miljardu eiro. Tā nav pati daudzsološākā pozīcija nelielajā Latvijas tirgū ar negatīvām demogrāfiskām tendencēm, kas turklāt vēl pārskatāmā nākotnē augs visai mērenā tempā. Lai arī saprotama no konkurences viedokļa, tomēr bankas deklarētā stratēģija koncentrēties uz nelielāku uzņēmu kreditēšanu ir saistīta ar augstākiem riskiem, līdz ar to - arī ar nepieciešamību pēc lielākiem uzkrājumiem nākotnē. Arī bankas infrastruktūra šķiet pārāk liela, salīdzinot ar darbības apjomiem, un tās izmaksas ir augstākas nekā konkurentiem Latvijas tirgū.

Aplūkojot publiski kotētu banku tirgus vērtības mums tuvākajos Eiropas reģionos, ir skaidri redzams, ka augstāk tiek vērtētas bankas, kas ir lielākas un darbojas ne tikai vienā tirgū vien. Tā Latvijā pārstāvēto Ziemeļvalstu banku akciju cenas attiecība pret pašu kapitālu svārstās robežās starp 1,0 un 1,9. Tai pat laikā 70 Ziemeļeiropas un Centrālās un Austrumeiropas valstu banku, kuru aktīvi nepārsniedz divus ar pusi miljardus eiro, akcijas tiek tirgotas ar ļoti būtisku diskontu. Šo banku multiplikatoru vidējā artimētiskā vērtība nepārsniedz 0,69, bet to mediāna, kas mazāk pakļauta galēji augstu vai zemu vērtību ietekmei, nepārsniedz 0,58.

Ņemot vērā pārdevēja grūtības precīzi formulēt un līdzsvarot savas prioritātes un intereses pārdošanas procesā (iespējami augstākā cena vai pienākumi un ierobežojumi jaunajam īpašniekam), kā arī vispārzināmo faktu, ka pārdevējam darījums bija obligāti jānoslēdz līdz gada beigām, sasniegtais rezultāts ir pat ļoti adekvāts. Un runām par to, ka banka pārdota par cenu, kas ir būtiski zemāka par tās vērtību, šodienas tirgus apstākļos, manuprāt, nav pamata.

Autors, būdams Citadele Banka AS auditora KPMG Baltics Korporatīvo finanšu pakalpojumu direktors, šeit pauž savu personīgo viedokli.